Cik maksā jaunie īrnieki Spānijā un kāpēc samazinājās viņu pārmērīgu ar mājokli saistītu izmaksu rādītājs

Consejo de la Juventud de España (CJE) ziņo, ka jaunam darba ņēmējam būtu vajadzīgi 98,7 % no algas, lai viens pats īrētu mājokli, un 33,6 %, lai īrētu istabu kopīgā dzīvoklī. Eurostat ziņo, ka to Spānijas īrnieku īpatsvars, kuri īrē par tirgus cenu un kuriem ir pārmērīgas ar mājokli saistītas izmaksas, samazinājās no 40,9 % 2021. gadā līdz 26,8 % 2025. gadā, bet to 18–34 gadus veco cilvēku īpatsvars, kuri dzīvo kopā ar vecākiem, sasniedza 68,7 % — augstāko līmeni sērijā. Mēs izmērījām, cik maksā jaunie īrnieki, izmantojot INE Dzīves apstākļu apsekojuma (ECV) mikrodatus, pārbaudījām, vai pārmērīgu izmaksu rādītāja samazinājums ir atlases efekts, un salīdzinājām CJE skaitļus ar izmērīto slogu.

Cik maksā jaunie īrnieki. 2025. gadā starp 18–34 gadus veciem cilvēkiem, kuri bija aizgājuši no vecāku mājām un īrēja mājokli par tirgus cenu (n = 1048 cilvēki 783 mājsaimniecībās):

• samaksātās īres maksas mediāna bija 630 eiro mēnesī, 24,7 % no mājsaimniecības rīcībā esošajiem ienākumiem;
• mājokļa izmaksu sloga mediāna (īre, komunālie pakalpojumi un maksājumi, pēc Eurostat definīcijas) bija 30,8 %;
• 31,5 % bija pārmērīgas ar mājokli saistītas izmaksas, t. i., viņi mājoklim tērēja vairāk nekā 40 % no rīcībā esošajiem ienākumiem (95 % intervāls 26,8–36,1, bootstrap pa mājsaimniecībām). 18–29 gadu vecumā šis rādītājs ir 34,0 % (n = 438);
• starp tiem, kas dzīvo vieni, pārmērīgas ar mājokli saistītas izmaksas bija 63,0 % (n = 227).

2021. gadā tās pašas grupas pārmērīgu ar mājokli saistītu izmaksu rādītājs bija 42,7 % (n = 852). Samazinājums, −11,2 procentpunkti, ir neprecīzs: tā 95 % intervāls ir no −20,9 līdz −1,5 procentpunktiem.

Mūsu metode atveido Eurostat skaitļus. Ja, kā to dara Eurostat, saglabā uz laiku prombūtnē esošos mājsaimniecības locekļus, mūsu pārmērīgu ar mājokli saistītu izmaksu rādītāji pēc mājokļa valdījuma veida (ieskaitot kopējo) precīzi sakrīt ar Eurostat publicētajiem 76 no 84 valdījuma veida un gada šūnām 2008.–2025. gadā, un visās šūnās tie atšķiras ne vairāk kā par 0,3 procentpunktiem: 26,8 % īrniekiem, kas īrē par tirgus cenu, 2025. gadā, tāpat kā Eurostat. Pēc vecuma, ja vecumu nosaka ienākumu gada beigās, precīzi sakrīt 52 no 54 šūnām (lielākā atšķirība 0,1).

Atlase, aizejot no vecāku mājām, ir reāla. Tā nevar izskaidrot samazinājumu valsts līmenī; jauno īrnieku gadījumā to nevar izslēgt.

• Aiziešana no vecāku mājām atlasa pēc ienākumiem. ECV 2022.–2025. gada panelī jaunieši ar personīgajiem ienākumiem augšējā ceturtdaļā aizgāja no vecāku mājām ar 23,3 % biežumu gadā, salīdzinājumā ar 5,8 % tiem, kam nav ienākumu: četras reizes biežāk. 2013.–2016. gada panelī attiecība bija mazāka par trīs (17,2 % pret 6,3 %). Aizgājēju vidū ir arī cilvēki, kas reģistrēti kā pārcēlušies un nav atrasti.
• Visu vecumu īrnieku rādītājs samazinājās līdzīgi. No 2021. līdz 2025. gadam pārmērīgu ar mājokli saistītu izmaksu rādītājs īrniekiem, kas īrē par tirgus cenu, 35–49 gadu vecumā samazinājās par 13,3 procentpunktiem un 50–64 gadu vecumā par 12,0 procentpunktiem, salīdzinājumā ar 11,2 procentpunktiem jauno īrnieku vidū. Šim salīdzinājumam ir maza statistiskā jauda: starpība starp jauniešiem un 35–49 gadu grupu ir 2,1 procentpunkts ar 95 % intervālu no −8,8 līdz 13,0. Turklāt tas nav placebo: jauno īrnieku mājokļa izmaksas pieauga par 27,1 %, bet 35–64 gadus veco īrnieku — par 14,7 %.
• Tajās pašās īrnieku mājsaimniecībās pārmērīgas izmaksas kļuva retākas. Panelī mājsaimniecības, kas divus gadus pēc kārtas īrēja mājokli par tirgus cenu, pārgāja no 46,5 % ar pārmērīgām izmaksām 2022. gadā uz 39,1 % 2023. gadā un no 39,1 % uz 32,7 % 2024. gadā (no 40,3 % uz 30,3 %, ja abos gados ir tie paši locekļi). To ienākumu mediāna pieauga attiecīgi par 10,0 % un 9,5 %.
• Robeža ierobežo tikai vienu kanālu: mazāk jauniešu aiziet no vecāku mājām, un tas maina to, kas ir īrnieks. No 2021. līdz 2025. gadam to 18–34 gadus veco īpatsvars, kuri dzīvo kopā ar vismaz vienu no vecākiem, pieauga no 64,5 % līdz 68,7 %, kas atbilst 386 160 cilvēkiem. Pieņemsim, ka viņi būtu aizgājuši no vecāku mājām, īrētu mājokli pašreizējā īpatsvarā un visiem būtu pārmērīgas ar mājokli saistītas izmaksas.
• Visiem īrniekiem 2025. gada rādītājs būtu 28,2 %, nevis 26,8 %: šis kanāls var izskaidrot ne vairāk kā aptuveni desmito daļu no 14,1 procentpunkta samazinājuma (10,1 % vai 23,1 %, ja visi viņi būtu īrējuši mājokli).
• Jaunajiem īrniekiem tā pati robeža dod 71,3–144,1 % no viņu samazinājuma (124,0 % 18–29 gadu vecumā). Tā neizslēdz neko.
• Arī ienākumu grupu iekšienē. Jauno īrnieku vidū viņu stāvokļa izmaiņas jauniešu ienākumu sadalījumā izskaidro 2,8 no viņu 11,2 procentpunktu samazinājuma. Tā ir atlases apakšējā robeža, nevis novērtējums: lielākie samazinājumi grupu iekšienē ir tur, kur aiziešana no vecāku mājām strauji saruka.

Kas vēl mainījās. To mājsaimniecību, kas īrē par tirgus cenu, rīcībā esošo ienākumu mediāna starp 2021. un 2025. gada apsekojumiem pieauga par 43,5 % (2020. un 2024. gada ienākumi); to mājokļa izmaksu mediāna, kas izmērīta intervijas laikā, pieauga par 17,5 %. Ienākumi un izmaksas attiecas uz dažāda garuma periodiem. Tajās pašās īrnieku mājsaimniecībās ķēdētais ienākumu mediānas pieaugums šajos gados bija 35,3 %. Ja īrnieku ienākumi būtu auguši tikai tikpat ātri kā viņu izmaksas, izmantojot šo pieaugumu mājsaimniecību iekšienē, 2025. gadā pārmērīgas ar mājokli saistītas izmaksas būtu 34,8 % īrnieku, nevis 26,8 % (37,7 %, izmantojot šķērsgriezuma datu ienākumu pieaugumu, kas atspoguļo arī to, kas īrē). Likums ierobežoja spēkā esošo līgumu īres maksas ikgadējo pārskatīšanu: līdz Índice de Garantía de Competitividad izmaiņām līdz 2023. gada beigām un līdz 3 % 2024. gadā, ja vien īrnieks un izīrētājs nevienojās citādi (lielajiem izīrētājiem — maksimālā robeža). INE īres cenu indekss rāda, ka īres maksa esošajos līgumos no 2021. līdz 2024. gadam pieauga par 7,5 %, bet jaunajos līgumos — par 19,3 %.

CJE skaitļi un izmērītais slogs atbild uz dažādiem jautājumiem. CJE 98,7 % ir prasītā īres maksa, 1176 eiro par 80 m² kopplatības, dalīta ar 16–29 gadus veca darba ņēmēja neto algas mediānu, 1191 eiro mēnesī. Šis skaitlis jautā, vai jauns darba ņēmējs varētu viens pats īrēt visu dzīvokli par šodienas prasīto cenu. CJE 33,6 % jautā to pašu par istabu. ECV jautā, cik maksā tie, kas jau īrē mājokli. 16–29 gadus veciem īrniekiem (438 cilvēki ar reģistrētu īres maksu un ienākumiem):

• samaksātās īres maksas mediāna ir 596 eiro, aptuveni puse no prasītās īres maksas;
• tas ir 24,4 % no viņu mājsaimniecības ienākumu mediānas;
• abu attiecību starpībai ir trīs daļas. Salīdzinot ar pašas ECV mediānu jauniešiem ar ienākumiem (749 eiro mēnesī), prasītās un samaksātās īres maksas atšķirība izskaidro 36,5 %, īrnieku lielākie pašu ienākumi — 20,8 %, bet dzīvošana kopīgā mājsaimniecībā — 42,7 %. Salīdzinot ar CJE izmantoto algu, sadalījums ir 48,7 %, −5,5 % un 56,9 %: sadalījums ir atkarīgs no salīdzinājuma bāzes;
• tie, kas dzīvo kopā ar istabas biedriem vai radiniekiem, maksā katrs 180 eiro (mediāna), 19,3 % no saviem ienākumiem.

Attiecībā uz paša CJE jautājumu mikrodati tam piekrīt. Tikai 0,6 % 16–29 gadus vecu cilvēku (0,8 % jauno darba ņēmēju) ir tādi personīgie neto ienākumi, pie kuriem prasītā īres maksa veidotu 40 % vai mazāk. CJE publicē arī uz ECV balstītu skaitli: 780 eiro mēneša mājokļa izmaksu jauno īrnieku mājsaimniecībām. Mūsu novērtējums ir 770–785 eiro atkarībā no vecuma definīcijas un mājokļa valdījuma veidu grupām; CJE 30 % aritmētiski izriet no tās izmantotā ienākumu saucēja; CJE 48,9 % pārmērīgu izmaksu rādītāju neizdodas atveidot (35,4 % ar to pašu mājsaimniecības definīciju).

Aiziešanas no vecāku mājām grafiks. CJE 2006.–2025. gada grafikā apvienoti divi apsekojumi. Tā piezīmē teikts: «En 2025, se muestra a la tasa de emancipación calculada con la nueva metodología». CJE metodoloģiskajā piezīmē teikts, ka jaunie skaitļi «no son directamente comparables con las publicadas en ediciones anteriores del Observatorio, que se basaban en la Encuesta de Población Activa». Pēc ECV vien 2025. gadā līmenis ir zemākais kopš 2004. gada, izmantojot jebkuru no abām vecuma definīcijām; ja vecumu nosaka ienākumu gada beigās, mēs iegūstam 14,6 % pret CJE 14,5 %. Mums neizdevās izveidot EPA sēriju, kas atveidotu CJE pēc EPA aprēķinātos rādītājus, tāpēc EPA neļauj noteikt, vai 2025. gada kritums būtu redzams arī tajā.

Iepriekšējie darbi. Atlases arguments un samazinājuma iemesli jau ir izteikti iepriekš.

• CJE pētnieks 2026. gada 30. septembrī izdevumam Newtral teica, ka ECV mēra mājsaimniecības, kurām jau ir mājoklis.
• elDiario.es (2026. gada 29. septembrī) to īrnieku īpatsvara samazināšanos, kuriem ir pārmērīgas izmaksas, skaidroja ar ienākumu pieaugumu sadalījuma apakšā un ar «ahogados invisibles», kuri paliek dzīvot pie vecākiem.
• DatosRTVE (2026. gada 2. oktobrī) tajos pašos mikrodatos salīdzināja prasītās un samaksātās īres maksas, kā arī mājsaimniecību un personīgos ienākumus.
• FEDEA (2026. gada septembrī) no ECV aprēķināja slogu pēc mājokļa valdījuma veida un norādīja, ka daļa uzlabojuma «coincide con el fuerte crecimiento en número de hogares y personas de este régimen».

Ko mēs pievienojam:

• viena kanāla robežu;
• vecuma grupu salīdzinājumu un to īrnieku paneli, kuri turpina īrēt;
• aiziešanas no vecāku mājām gradientu pēc iepriekšējiem ienākumiem četros paneļos;
• 98,7 % dekompozīciju ar divām salīdzinājuma bāzēm;
• no INE publikācijām apkopotu pārskatu par ECV lauka darba izmaiņām. Intervijas tika pārceltas no rudens (2017.–2021. gadā) uz februāri–maiju (2023.–2025. gadā), tādējādi saīsinot laika nobīdi starp ienākumu gadu un izmērīto īres maksu.